Striķīšu mode

Palielināt attēlu

Daudz neatpaliekam no Ievas paradīzes dārzā, izgudrodami tādu apģērba gabalu kā stringas. Man pret šo „striķīti” nav aizspriedumu, ērts, īpaši vasarā. Uzvelkot stringas, daža atjautīga sieviete laukos pat samazina autovadītāju ātrumu, tādējādi cīnoties pret putekļiem uz kāpostu lapām, tomēr vai tās būtu jārāda arī biroju un dažādu kultūras iestāžu apmeklētājiem?

Ieejot kādā birojā, pirmais, ko ieraudzīju – plika mugura un stringas. Meitene ērti bija iekārtojusies krēslā pie galda, tik labi, ka šī apģērba krāsu varēja noteikt nekļūdīgi. Turklāt tas nebija seksa preču veikala birojs. Un ne jau ar nolūku viņa apmeklētājiem rādīja savu apakšveļu – viņa vienkārši nebija pamanījusi, ka kļuvusi par „stringu modeli”.

Kādā kultūras pasākumā muzejā ikviens lieliski varēja salīdzināt, kādu apģērbu Ogrē nēsāja pirms gadiem sešdesmit septiņdesmit un tagad. Muzeja eksponātu vidū bija sieviešu apakšveļa ar „špicītēm”, bet uz krēsla sēdēja un pasākumu vēroja apmeklētāja - meitene ar pliku muguru un stringās.  Ikviens varēja noteikt ne tikai stringu krāsu, bet arī auduma biezumu, lai gan tas nebija pasākuma mērķis.

Iespējams, kāds aplaudēs un teiks, ka viņam muzejos un birojos patīk redzēt meitenes stringās. Varbūt pat ne viens vien. Tā mani domāt mudina norīvēšanās speciālistes Ineses Ziņģītes metode pret autobraucēju saceltajiem putekļiem. Viņi skrienot kā traki, un dārzā īsti vairs nevarot redzēt, kas aug, tādēļ Inese Ziņģīte uzvelkot stringas, ravējot vagā uzslienot pēcpusi, un dižie skrējēji garām braucot ar pieciem kilometriem stundā. „No aizmugures jau nevar redzēt, cik man gadu,” viņa smej. Drīz būšot septiņdesmit.

„Padomājiet tikai, kad klasesbiedrene aizgāja pie tāfeles, jūsu dēls teica, ka viņai ir stringas!” kā par nez kādu pārkāpumu mammai reiz sacīja kāda klases audzinātāja.

Nu kāds gan tur brīnums, ja jau tās visur var redzēt!

„Man pilna māja ar tādiem striķīšiem,” reiz man teica kāds tēvs.

Stringas redzamas visur: mājās, uz ielas, muzejā, birojā... Apģērba gabals jauks, tomēr, tāpat kā zvejnieka zābaki un istabas čības, ne jau visiem un visur būtu jārāda. Tā man vismaz šķiet.